Cilvēka organisms ir vienota sistēma, kas nemitīgi darbojas, nodrošinot visas vajadzīgās funkcijas, ļaujot mums dzīvot, strādāt, izbaudīt apkārtējo pasauli, domāt un eksistēt. Ja agrā jaunībā par veselību iedomājamies vien tad, kad kas iesāpas vai gadās kāda nepatīkama trauma, tad laika gaitā parādās kaites, kas par sevi atgādina pastāvīgi – muguras sāpes, gremošanas traucējumi, pasliktināta dzirde vai redze. Skarbi, bet fakts – gluži kā ikviens mehānisms arī mūsu ķermenis vairs nedarbojas nevainojami, un tam nepieciešamas papildu rūpes. Par laimi, mūsdienu medicīna ļauj koriģēt nepilnības un saglabāt labu veselību daudz ilgāk.

Brilles man nepieciešamas jau no 20 gadu vecuma. Jaunībā strādāju par šuvēju – darbavietā nereti bija slikts apgaismojums, smalkās detaļas prasīja īpašu rūpīgumu, acis pastāvīgi bija sasprindzinātas, un rezultātā mana redze strauji pasliktinājās. Tolaik briļļu izvēle nebija plaša – acu ārsts izrakstīja recepti, un nācās iegādāties tās brilles, kas bija pieejamas. Manā īpašumā bija ne sevišķi pievilcīgs modelis, neizteiksmīgā rāmī, un briļļu stikliņi patiesi atgādināja tik daudz apsmieto biezo pudeļu stiklu. Lai gan brilles manai sejai neglaimoja, tās man patiesi palīdzēja darbā – visu vajadzīgo paveicu daudz vieglāk, bet vakaros acis vairs nesāpēja un nebija apsārtušas.

Lēcas iegādājos vien pēc 40 gadu vecuma. Tajā laikā tās kļuva pieejamas arvien plašākā klāstā, turklāt cenas kļuva arvien zemākas. Šajā periodā man bija nepieciešamas multifokālās lēcas – kontaktlēcas, kas nodrošina skaidru redzi tālumā. Tuvumā vēl redzēju gana labi, tāpēc redzes korekcija bija vajadzīga tikai tāpēc, lai saskatītu detaļas, kas atrodas lielākā attālumā. Protams, sākums, kā tas nereti notiek, bija samērā grūts – nekādi netiku galā ar lēcu ievietošanu un izņemšanu, kopšana šķita apgrūtinoša, bet acis nespēja pierast pie tā, ka tajās kas ievietots. Tomēr no brillēm biju nogurusi, bez tām izskatījos daudz labāk, tāpēc biju apņēmības pilna apgūt, kā man toreiz šķita, šo sarežģīto procesu un noslīpēt prasmes. Ar laiku man tas izdevās, un lēcas kļuva par daļu manas ikdienas.

Aptuveni 50 gadu vecumā mana redze jau bija pasliktinājusies tiktāl, ka neredzēju arī obektus tuvumā. Kā paskaidroja acu ārsts, mani bija piemeklējusi presbiopija jeb vecuma tālredzība. Šī kaite agri vai vēlu skar lielāko daļu cilvēku – acs struktūra gadu gaitā mainās un deformējās, kā rezultātā cilvēks vairs nespēj skaidri saksatīt sīkus burtus, salasīt instrukcijas un visbeidzot pat lasīt grāmatas vai strādāt ar datoru. Optometrists izrakstīja progresīvās lēcas – īpašu kontaktlēcu veidu, kas ļauj vienlīdz labi gan saskatīt attālumā, gan tuvumā.

Līdzīgi kā pirms vairāk nekā desmit gadiem, arī šis lēcu veids man iesākumā sagādāja grūtības. Pie progresīvajām lēcām nepieciešams pierast – redze nemitīgi „pārslēdzas”, turklāt dažkārt šķiet, ka nespēju saskatīt objektus vidējā attālumā. Proti, tālumā viss ir skaidrs, tuvumā tāpat, bet vidējais apgabals ir miglaina zona, kam nepieciešams pieiet tuvāk vai nedaudz atkāpties, lai to saskatītu. Tomēr pēc neilga laika acis pielāgojās – redze bija skaidra itin visos attālumos, gluži kā agrāk!

Tagad progresīvās lēcas lietoju ik dienu. Neskatoties uz to, ka jau tuvojas pensijas vecums, gana aktīvi darbojos savā profesijā, brīvajā laikā labprāt lasu un strādāju ar datoru. Arī lēcas pasūtu internetā! Veikalā Lensor lēcas var iegādāties pavisam vienkārši, un man pat nav jāiziet no mājas. Uzskatu, ka manā vecumā progresīvās lēcas ir labākais risinājums.

by | Categories: Skaistumam, Uncategorized, Ziņas | Tagged: , , , | Comments Off